Pāriet uz saturu

Ģirts Valdis Kristovskis

Vikipēdijas lapa
Ģirts Valdis Kristovskis
Ģirts Valdis Kristovskis 2023. gadā
14. Saeimas deputāts
Amata sākums
2023. gada 21. septembris
Prezidents Edgars Rinkēvičs
Premjerministrs Evika Siliņa
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Amatā
2010. gada 3. novembris — 2011. gada 25. oktobris
Prezidents
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
Priekštecis Aivis Ronis
Pēctecis Edgars Rinkēvičs
10. Saeimas deputāts
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2010. gada 4. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
Eiropas Parlamenta deputāts
Amatā
2004. gada 20. jūlijs — 2009. gada 13. jūlijs
Latvijas Republikas aizsardzības ministrs
Amatā
1998. gada 26. novembris — 2004. gada 9. marts
Prezidents
Premjerministrs
Priekštecis Tālavs Jundzis
Pēctecis Atis Slakteris
8. Saeimas deputāts
Amatā
2004. gada 18. marts — 2004. gada 21. jūlijs
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Indulis Emsis
Amatā
2002. gada 5. novembris — 2002. gada 14. novembris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs
7. Saeimas deputāts
Amatā
1998. gada 2. novembris — 2000. gada 20. janvāris
Prezidents
Premjerministrs
6. Saeimas deputāts
Amatā
1996. gada 1. februāris — 1998. gada 11. maijs
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs
5. Saeimas deputāts
Amatā
1993. gada 6. jūlijs — 1995. gada 2. februāris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs
Latvijas Republikas iekšlietu ministrs
Amatā
1993. gada 3. augusts — 1994. gada 28. oktobris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs
Priekštecis Ziedonis Čevers
Pēctecis Jānis Ādamsons

Dzimšanas dati 1962. gada 19. februārī (62 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Ventspils, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Ilze Rudolfa-Kristovska
Profesija būvinženieris, jurists

Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis

Ģirts Valdis Kristovskis (dzimis 1962. gada 19. februārī Ventspilī) ir Latvijas politiķis, pārstāv partiju "Vienotība", iepriekš bijis vairāku politisko spēku biedrs. Bijis iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs vairākās valdībās, piecu Saeimas sasaukumu un viena Rīgas domes sasaukuma, kā arī viena Eiropas Parlamenta sasaukuma deputāts. Šobrīd — Ventspils domes deputāts. 2008. gadā atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.

Beidzis Zūru astoņgadīgo skolu, pēc tam Ventspils 1. vidusskolu. 1984. gadā beidza Rīgas Politehnisko institūtu būvinženiera specialitātē, bet 1998. gadā Latvijas Universitātē ieguva maģistra grādu tiesībās. 1984.—1989. gadā strādājis Starpkolhozu ražošanas un apgādes uzņēmuma Ventspils nodaļā.

Politiskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politisko darbību sācis 1980. gadu beigās, Trešās atmodas laikā iesaistoties Vides aizsardzības klubā un Latvijas Tautas frontē, 1989. gadā kļuva par LTF Ventspils nodaļas vadītāju un tika ievēlēts Ventspils pilsētas tautas deputātu padomē. 1990. gadā kā LTF kandidāts Ventspils vēlēšanu apgabalā tika ievēlēts Augstākajā Padomē. 4. maijā balsojis par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

1991. gadā kandidēja uz Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amatu, bet zaudēja Aivaram Lembergam.[nepieciešama atsauce] No 1991. līdz 1993. gadam bija Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieks.

1993. gadā bija viens no partijas "Latvijas Ceļš" dibinātājiem, no tās saraksta tika ievēlēts par 5. Saeimas deputātu. Bija iekšlietu ministrs V. Birkava un Māra Gaiļa valdībā, bet 1994. gadā atkāpās no amata pēc ieslodzīto bēgšanas no Grīvas cietuma. Atjaunoja Saeimas deputāta mandātu, taču nākamajā gadā to priekšlaicīgi nolika, lai dotos studēt uz ASV.[nepieciešama atsauce] 1996. gadā sākotnēji neveiksmīgi kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās, taču kļuva par 6. Saeimas deputātu par ministri kļuvušās kolēģes Aijas Počas vietā.

1998. gadā izstājās no "Latvijas Ceļa" un pievienojās "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un tās Saeimas frakcijai. No šīs partijas tika ievēlēts 7. un 8. Saeimā, kā arī kļuva par aizsardzības ministru Viļa Krištopana valdībā un saglabāja ministra amatu arī vēlākajās Andra Šķēles, Andra Bērziņa un Einara Repšes valdībās.

2004. gadā tika ievēlēts Eiropas Parlamentā TB/LNNK ļoti sekmīgajās vēlēšanās.

2008. gada 4. februārī pēc ilgstošām nesaskaņām ar kolēģiem partijas vadībā, Ģirts Valdis Kristovskis izstājās no TB/LNNK.[1] 2008. gada aprīlī kopā ar Sandru Kalnieti un citiem "pārbēdzējiem" no TB/LNNK un "Jaunā laika" izveidoja jaunu partiju — "Pilsonisko savienību" un tika ievēlēts par tās priekšsēdētājas vietnieku. Pēc Sandras Kalnietes ievēlēšanas Eiropas Parlamentā 2009. gadā kļuva par "Pilsoniskās savienības" valdes priekšsēdētāju.

2009. gada pašvaldību vēlēšanās tika ievēlēts Rīgas domē un kandidēja uz domes priekšsēdētāja amatu, tomēr vēlēšanās zaudēja Nilam Ušakovam. Līdz ievēlēšanai Saeimā vadīja "Pilsoniskās savienības" Rīgas domes frakciju.

2010. gada 16. martā ievēlēts par jaunizveidotās partiju apvienības "Vienotība" valdes priekšsēdētāju,[2] bet 2. oktobrī ievēlēts 10. Saeimā ("Vienotība" guva uzvaru parlamenta vēlēšanās). 3. novembrī kļuva par ārlietu ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011. gada martā apvienības "Vienotība" valdes priekšsēdētāja amatu rotācijas kārtībā Ģirts Valdis Kristovskis nodeva apvienībā ietilpstošā "Jaunā laika" vadītājai Solvitai Āboltiņai.

2011. gadā rudenī notikušajās ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās "Vienotība" startēja ne tik veiksmīgi kā iepriekšējās, bet pašam Ģirtam Valdim Kristovskim šīs vēlēšanas bija īpaši neveiksmīgas. Būdams saraksta līderis Rīgas vēlēšanu apgabalā viņš saņēma visvairāk vēlētāju svītrojumu, atkrita uz pēdējo vietu sarakstā un netika ievēlēts 11. Saeimā. Bijis Eiropas Parlamenta deputāta Kārļa Šadurska palīgs.[3]

2017. gada martā Ģirts Valdis Kristovskis pavēstīja par savu atgriešanos politikā un kandidēšanu pašvaldību vēlēšanās Ventspilī. 2017. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanās Ģ. V. Kristovski ievēlēja Ventspils pilsētas domē no Nacionālās apvienības, partijas “Vienotība” un Latvijas Reģionu apvienības kopējā saraksta kā šī saraksta līderi un mēra kandidātu. Ģ. V. Kristovskis kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās no apvienības “Jaunā Vienotība” saraksta, taču netika ievēlēts. 2019. gada decembrī Ģ. V. Kristovski iecēla jaunā valsts uzņēmuma AS "Ventas osta" vadībā.[4]

2021. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanās atkārtoti ievēlēts Ventspils domē no apvienības “Jaunā Vienotība” un Latvijas Reģionu apvienības kopējā saraksta. 2022. gadā Ģ. V. Kristovskis kandidēja 14. Saeimas vēlēšanās no apvienības “Jaunā Vienotība”, bet netika ievēlēts. 2023. gada 21. septembrī viņam apstiprināja 14. Saeimas deputāta pilnvaras, pēc tam, kad no tā paša saraksta ievēlētā Inga Bērziņa savas pilnvaras uz laiku nolika, lai darbotos Siliņas Ministru kabinetā.[5]

Privātā dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunības gados nodarbojies ar vieglatlētiku — šķēpa mešanu, kur guvis atzīstamus panākumus, bijis sporta meistars. Precējies ar aktrisi Ilzi Rudolfu-Kristovsku. Latviešu studentu korporācijas Vendia biedrs.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • gramata21.lv Ģ. V. Kristovska biogrāfija virtuālajā enciklopēdijā "Latvijas ļaudis"
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ziedonis Čevers
Latvijas Republikas iekšlietu ministrs
1993. gada 3. augusts1994. gada 28. oktobris
Pēctecis:
Jānis Ādamsons
Priekštecis:
Tālavs Jundzis
Latvijas Republikas aizsardzības ministrs
1998. gada 26. novembris2004. gada 9. marts
Pēctecis:
Atis Slakteris
Priekštecis:
Sandra Kalniete
"Pilsoniskās savienības" valdes priekšsēdētājs
2009. gada 19. aprīlis2011. gada 6. augusts
Pēctecis:
partija iekļāvusies "Vienotībā"
Priekštecis:
apvienība izveidota
"Vienotības" valdes priekšsēdētājs
2010. gada 16. marts2011. gada 15. marts
Pēctecis:
Solvita Āboltiņa
Priekštecis:
Aivis Ronis
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
2010. gada 3. novembris2011. gada 25. oktobris
Pēctecis:
Edgars Rinkēvičs